2010-05-26
2ANNU kino ogas - starptautiskās konkursa programmas
Sadarbībā ar delfi.lv festivāls 2ANNAS piedāvā iepazīties ar starptautisko konkursa programmu filmām.
Rakstu autore - Zane Pērkone.

I STARPTAUTISKĀ KONKURSA PROGRAMMA "AINAVA AR KRĪTOŠO ĶIRBI, MEITENI UN KATAFALKU", 27.05., pl.19.00, k/t K.Suns

Ķirbja nav. Un arī meitene, visticamāk, ir izdomāta. Jā, katafalks, tomēr ne parasts. Īsfilmu festivāls “2ANNAS” ir sācies. Ceturtdien, 27. maijā kinoteātrī  “K.Suns” divas no trijām starptautiskajām konkursa skatēm.

Ainava ar krītošu ķirbi, meiteni un katafalku” ir pirmā no starptautiskajām skatēm, tā ir arī vismelīgākā. Mānīšanās jaušama pat nosaukumā, ja to salīdzina ar skatei izvēlēto darbu raksturu. Tomēr tā ir konceptuāla mānīšanās, tas ir smalks joks, kuru skates laikā izstrādā gandrīz ikviens tai atlasītais darbs. Pasaules veidošana un tās sagraušana, ilūziju rašanās, noticēšana tām, bet vēlāk lietas atklāj savu patieso dabu, iedragājot ticību acīmredzamajam. Kāds puisis skumst par mirušu mīļoto (“Faithfulness”), viņš sola tai mūžīgu uzticību, bet jau pēc mirkļa remdē bēdas ar citu. Tomēr režisorei ar to nav gana, viņa mānās dubultīgi – abstraktā telpa un galvenā varoņa iekšējais dialogs liek noticēt, ka vizualizēta bezlaicīgā jūtu pasaule, bet kamera lēni atkāpjas, un tiek atklāti patiesie notikuma apstākļi, kas sākotnējo emocionālo līdzpārdzīvojumu pārvērš vien lētā anekdotē. Līdzīgs mehānisms izmantots arī Šveices īsfilmā “Concerto Crasso” - kad diriģents iznāk orķestra priekšā, paceļ rokas un atskan pirmie akordri no labi atpazīstama klasikas gabala, nav nekāda pamata aizdomām, ka kurā katrā brīdī šie sākotnēji iedibinātie noteikumi mainīsies. Jā, ir komiski, ka glīto vijolnieču vietā orķestra sastāvu veido grumbu izvagoti pensionāri, taču tā ir tikai tāda režisoriska māņu kustība, liekot skatītājam gaidīt, ka neparastais būs saistīts ar šo netipisko vecuma segmentu, bet pārsteidzošais notiek pēkšņi, un viss līdzšinējais pārtop tikai par kontrastējošu fonu. Kad filma beigusies, nākas konstatēt, ka tajā jau nekas vairāk arī nav bijis, kā šis mazais joks ar skatītāja apmānīšanu.

Šajā konkursa skatē mānās pat dokumentālais kino. Gļebs ir frizieris nelielā frizētavā, kuras galveno apmeklētāju daļu veido vietējie vecāka gadagājuma cilvēki. Īsfilmas “Glebs Film” pamatstāsts atklāj Vācijas imigranta ikdienu, kurā galvenā nodarbošanās ir rūpes par Eiropas labklājībā dzīvojošo pensionāru ārējo izskatu – sirmo matu krāsošana, frizūru veidošana, ruļļu tīšana, uzacu koriģēšana – ar to jau pietiktu vienai pārdomu un sajūtu bagātai īsfilmai. Taču filmā daudz aktīvāks ir pievienotais stāsts jeb “stāsts stāstā” - Gļeba ideja par filmu, kuru viņš gribētu uzņemt. Realitātes attēlus ar neskaitāmām matu mazgāšanām pamazām “noēd” spēcīga vizuāla fantāzija par frizieri, kurš savu ikdienas darbu papildina ar divu vientuļu cilvēku kopā savešanu, pārdomāti izkārtojot viņu tikšanos – tā ir Gļeba filma. Rodas pārliecība, ka patiesībā redzētas divas filmas, kuras uz beigām saplūdušas emocionāli piesātinātā vēstījumā par kāda Vācijas iebraucēja sapņiem, piešķirot redzētajam vēl trešo līmeni – virsstāstu, un tas ir visvērtīgākais.

Pavisam dabiski starp citiem šīs skates dalībniekiem iekļaujas arī “mockumentary”  žanrā veidotā “Aargh”. Tas ir pseidodokumentāls darbs par izbijušu filmu zvaigzni, kuram nepatīkama incidenta dēļ jāpamet šovbiznesa aprindas, lai kļūtu par Berlīnes zoodārza darbinieku. Tomēr filmas veidotāji neaprobežojas ar psidodokumentalitāti vien. Kino pastāvēšanas laikā ir pierādījies, ka izdomāta dokumentalitāte tiek nolasīta kā realitāte, nav taču grūti noticēt kino ekrānam, kas rāda dzīvi, kura tiešā veidā līdzinās dzīvei. Šajā gadījumā tiek veikts eksperiments ar cilvēka uztveri – vai skatītājs noticēs, ka tā ir dzīve, ja kāds no tās elementiem būs absolūti neticams? Filmā “Aargh” šis neticamības āķis ir pats galvenais varonis – rozā briesmonis ar cilvēcisku dabu.

Ar uztveri spēlējas arī  vienīgā skatē iekļautā animācija “Never Drive A Car When You're Dead”. Kāds pašnāvnieks pirms pakāršanās vēl nolemj izsmēķēt pēdējo cigareti, taču šķiltavas salūzt, un viņam ir jānokāpj no krēsla, lai izpildītu savu pēdējo vēlēšanos. Nolaistajā, drazu pilnajā istabā viņš piesēžas pie klavierēm un spēlē bēru maršu visiem ielu klaidoņiem un nedabīgā nāvē mirušajiem. Filma lēni tuvojas atrisinājumam, procesija stāv pie anonīma kapa, un vienīgā vēlēšanās ir, lai viss beigtos labi. Taču vai tas ir iespējams pasaulē, kurā pat vizuāli dominē neglītais, drūmais, groteskais?

“Ainava ar krītošu ķirbi, meiteni un katafalku” melo. Melo tik daudzslāņaini un neprognozējami, ka loģiskos melu pārus, kuros balts ir melns, bet malnais balts, var pat nemēģināt piemērot gaidāmajam atrisinājumam. Visprātīgāk ir gaidīt uz ļauties, lai samelo. Samelo tā kārtīgi, jo tad baltais būs mirdzoši zils, dzidri sarkans vai dziļi brūns, bet varbūt tas būs ķirbis. Jā, tieši tik neloģisks.

II STARPTAUTISKĀ KONKURSA PROGRAMMA "PASAULĪGO BAUDU DĀRZS", 27.05. pl. 21.00, k/t K.Suns

27. maijā kinoteātrī  “K.Suns” īsfilmu festivāla 2ANNAS ietvaros demonstrēs II Starptautisko konkursa skati “Pasaulīgo baudu dārzs”, kurā  apkopotas sešas aktierfilmas par cilvēka slāpēm pēc mīlestības un nespēju mīlēt, par klusajiem varoņiem, to cīņu būt laimīgiem, brīviem, par drošsirdību, bet arī par bēgšanu, slēpšanos no sevis, svešu identitāti.

Jauna sieviete Essi vēl meklē  savu vietu šajā dzīvē. Vecāki, kas bērnībā tiek ņemti par piemēru kā sadzīvot ar šo pasauli, kā kontaktēties ar cilvēkiem, kā atklāt savas jūtas, šoreiz nav nekādi palīgi, jo tēva meitenei nav, bet māte neskaitāmus gadus slēpjas no sabiedrības lāča maskā. Essi, kura zaudējusi visus savus draugus, nespēdama izprast kontaktēšanās mākslu, riskē zaudēt arī pēdējo patiešām svarīgo cilvēku savā dzīvē, turpinot savas mātes izolācijas un vientulības ceļu. Somijas filma “My Heart, My Bad” uzrunā ar sireālu atmosfēru un vieglām skumjām par mūsdienu pasaules un laika sadragāto ķermeni.

Skates “Pasaulīgo baudu dārzs” filmas var sadalīt divās grupās. Trīs no filmām, tajā skaitā arī “My Heart, My Bad”, veidotas kā kino skices. Nelielu, izgaismotu informācijas laukumiņu ieskauj tumšs jautājumu loks, slēptais, neatklātais. Uz jautājumiem visas filmas gaitā atbildes netiek sniegtas, tikai iezīmēta tagadnes situācija, kas skopi, bet spilgti liecina par vispārējo, par situāciju kopumā. Grūti iedomāties, ka identiska forma, neriskējot ar apnicīgumu un skatītāja intereses atslābumu, varētu tikt realizēta pilnmetrāžas filmā, kas tradicionāli cenšas aptvert pēc iespējas plašāku informācijas lauku un atbildēt uz visiem jautājumiem. Tā ir īsfilmas specifiskā daba, kas ļauj ne tikai koncentrētāk un ekscentriskāk kā pilnmetrāžā aplūkot kādu noteiktu dzīves posmu, notikumu, bet pat pieļauj skatītāja mulsināšanu un piekrāpšanu, nedodot nekādu atrisinājumu. 

Filmas “Scratches”  varoņi ir pusaudži, kas dienu no dienas pulcējas pamestas rūpnīcas teritorijā, kliedējot garlaicību ar savstarpējiem apvainojumiem, neīstām jūtām un nenozīmīgām darbībām. Filma veidota kā skice, kas ietver vienu dienu šo jauniešu dzīvē, tā ir gandrīz tāda pati kā visas pārējās dienas, tomēr režisore Gabriela Pičlere, kura savu darbību kino sākusi ar dokumentālajām filmām, kas arī ļoti jūtams šajā realitātei pietuvinātajā īsfilmā, ar minimāliem sižetiskās attīstības līdzekļiem atklāj pusaudžu pasaules trauslo mieru, savstarpējo neuzticēšanos un slēpšanos aiz pieņemtām identitātēm, kas krasi kontrastē ar viņu iekšējās pasaules vēlmēm. 

Izteikts skičveidīgums redzams arī poļu filmā “Echo”. Divi jaunieši pastrādājuši noziegumu, ir nogalināta kāda meitene. Izmeklētājs aizved abus uz slepkavības vietu un rekonstruē notikušo. No aprautām frāzēm un darbībām rodas priekšstats par slepkavības mirkli, tomēr skatītājam paliek slēpti gan notikuma iemesli, gan nozieguma patiesais apmērs, vien nokaitētas emocijas, uzkurināta ziņkāre un šausmas, kas nobeigumā vainagojas nevis ar taisnīgu tiesu, bet gluži vai sāpīgu informācijas vakuuma pliķi sejā. 

Otro grupu skatē veido filmas, kuras būvētas kā spēcīgi, tradicionāli stāsti – tajās ir svarīgi zināt apstākļus, kādos norisinās konkrētie notikumi, ir skaidra galveno varoņu motivācija, redzamas sekas, atrisinājums. Šādiem raksturlielumiem atbilst ASV veidotā “Kavi”, kas šogad tika nominēta “Oskara” balvai kā labākā īsfilma, tomēr ar vienu atkāpi – filmas nobeigums nav viennozīmīgs. “Kavi” ir stāsts par puiku no Indijas, kurš labprāt ietu skolā un spēlētu ar vienaudžiem kriketu, bet tēva parādu dēļ viņam kopā ar vecākiem jāstrādā verga darbs ķieģeļu rūpnīcā. Kad situāciju risināt ierodas cilvēktiesību aizstāvji, zēns nonāk izvēles situācijā, vai uzticēties svešiniekiem un riskēt ar, iespējams, savu vecāku dzīvību, vai turpināt paklausīgi pazemoties. Filmas noslēgumā paliek neatbildēts jautājums, kas īsti notiek ar zēna vecākiem, līdz ar to filma neveido klasisku stāsta nobeigumu un mazliet pat atstāj vilšanos, kuru nepatīkami paspilgtina turpmāko draudu sajūta.

Čehu filma “Did Michael Knight End Cold War?” rotaļājas ar dokumentalitātes iepīšanu fiktīvā stāstījumā, kā arī ar fantāzijas filmu elementiem. No klasiska stāsta modeļa to nobīda realitātes loģikas trūkums, taču kopumā stāsts izstāstīts secīgi un plaši. Ir 1989.gads. Čehoslovākijā revolūcija. Kādam mazam zēnam ir velosipēds un nepārvarama kaislība pret seriālu.

Klasiska un reizē neierasta ir dāņu filma “Cactus”. Ja sižeta līnija risināta ar tradicionāliem paņēmieniem un nobeigums īpašus pārsteigumus nesagādā, bet līdzinās dzimšanas dienas dāvanai, kuras saturs ir zināms, jo konkrēti pasūtīts, un tieši tādēļ par to ir prieks, tad pati filmas ideja un izpildījums šķiet vēl diezgan svaigi. Helēnas seksuālā dzīve kļuvusi par murgu. Pametusi savu vīrieti, viņa nododas fantāzijām par vardarbību pet sevi, līdz nolīgst žigolo, kurš ir ar mieru spēlēt pēc viņas noteikumiem. Domājams, par filmas īpašo gaisotni, veidu, kādā risinātas sievietes jutekliskās pasaules ēnainās puses, jāpateicas režisorei-sievietei. Lai arī kino pastāv jau vairāk kā simts gadus, tā vēl aizvien ir reta parādība – redzēt sievietes atainotu sieviešu pasauli.

III STARPTAUTISKĀ KONKURSA PROGRAMMA "PORTRETS X", 28.05., pl. 19:00, k/t K.Suns

“Portrets X” ir trešā starptautiskā konkursa skate, kuru īsfilmu festivāls “2ANNAS” 28.maijā demonstrēs kinoteātrī “K.Suns”. Šīs skates filmas kopā ar pārējām starptautiskā konkursa dalībniecēm cīnās par žūrijas labvēlību un, sekojoši, galveno balvu 2000 eiro apmērā. Diemžēl šogad starptautiskajā konkursā nav uzņemta neviena no Latvijā veidotajām filmām, bet ar daļu no tām var iepazīties Baltijas filmu skatē, kā arī citos festivāla organizētajos pasākumos.
 
Īsfilmu skatē “Portrets X” apvienoti viseksperimentālākie konkursa darbi, taču šeit iekļautas arī emocionāli visaizkustinošākās konkursa filmas. Par tādu nešaubīgi var uzskatīt Čehijas animāciju “Homeland”, kas veidota vienkāršā, melnbaltā līniju zīmējuma tehnikā, taču iegūst ietilpīgu emocionālo kapacitāti ar, domājams, savu sirsnību un izdomas bagātību. Bet vai tikai? Eksperimentālo kino varētu dalīt divās eksperimentēšanas kategorijās. Pirmkārt, tā ir eksperimentēšana ar kino izteiksmes līdzekļiem – attēlu, skaņu, sižetu, dažādām zīmēšanas, kadru līmēšanas, kombinēto uzņēmumu un filmēšanas tehnikām. Otrkārt, un galvenokārt, tā ir apzināta eksperimentēšana ar skatītāja uztveri un jutekļiem, kas izteikti iezīmējas Spānijas īsfilmā “Who Could Kill A Man?”. Raugoties no šādām pozīcijām, ir jāšaubās, vai filma “Homeland” veidots kā eksperimentāls darbs, tomēr var runāt par to, ka ekrāna tukšais lauks, attēla fragmentārisms, tā piesaistes trūkums konkrētākai videi ļoti spēcīgi iedarbojas uz skatītāja uztveri, tā ir brīva vieta katra skatītāja fantāzijai, kurai piesaistīta individuāla emocionālā ietilpība.
 
Emocionāli bagāta arī studentu īsfilma “Anthem” no Izraēlas. 2008.gadā šī filma ieguvusi pirmo vietu studentu filmu skatē prestižajā Kannu kinofestivālā. Tā stāsta par kādu pusmūža vīrieti, kurš novakarē dodas uz vietējo tirgotavu pēc piena, ceļā satiekot svešiniekus, kas pamazām liek pārvērtēt viņam savu dzīvi un sajust tās vērtību. Filmas iesākums ir lēns, uz brīdi šķiet, tā speciāli ir tik kaitinoši gausa, notikumiem tukša, tā mocīs visu sev atvēlēto laiku, tomēr pēc brīža uztvere piemērojas šim nesteidzīgajam ritmam. Lūk, kādos vārtos vienmēr sēž zēns, kurš nomet uz asfalta savu kurpi. Tirgotavas pārdevējs klausās operu. Sievietes ir kautrīgas, tomēr runīgas. Pilsētas ielas šajā piektdienas pēcpusdienā ir izslaucītas tukšas, tas ir pelēks, vientuļš tuksnesis, un vienīgās oāzes ir satiktie svešinieki.
 
Filmā “Anthem” kino laiks rit, šķiet, neierasti lēni. Patiesībā, tā ātrums ir gandrīz vienlīdzīgs ar ātrumu, kādā tas rit skatītāju zālē. Biežāk tomēr laiks uz ekrāna ir daudz ātrāks – pusotrā stundā paiet mēneši, gadi, nomainās paaudzes, iet bojā pasaules. Pretēji laika ritējums izmantots Vācijas animācijas filmā “Lebensader” - tur tas tiek izstiepts, un viens acumirklis iegūst mūžības nokrāsu. Maza meitene ieskatās koka lapā, un šī lapa izstāsta krāsainu, priecīgu, bet arī briesmīgu un draudīgu teiku.
 
Spilgta laika ritējuma sajūta arī filmā “Boundary”. Ir nakts vidus, bet cilvēki neguļ. Izgaismotas, rievu izvagotas sejas tumsā veido drūmu kolāžu. Cilvēku acis ir biedējoši tukšas, it kā pārvilktas ar pienainu plēvi - viņi atgādina reptiļus. Ar cilvēku saspringušajiem augumiem asi kontrastē mēnesgaismas pielietā dabas ainava – tik ļoti pazīstama – ligzdā stārķis, uz laukiem migla, zvēri un lopi tumsā. Filmas intrigas atrisinājumu veido viens vienīgs kadrs. Kino vēsturē to dēvētu par “Kuļešova efektu” - pēc šī kadra tukšās sejas iegūst izteiksmi, neesošās acis vēstī par izmisumu, par neremdināmām slāpēm un padošanos.
 
Divu filmu autori, kuru filmas iekļautas skatē “Portrets X”, daļai festivāla apmeklētāju būs pazīstami jau no pagājušā gada. Viens no tiem ir Lāslo Nemes, kurš pagājušogad festivālā piedalījās ar filmu “With a Little Patience” par ebreju iznīcināšanu fašisma režīmā. Šogad autors piedāvā darbu “The Counterpart” par divu draugu satikšanos neīstajā laikā un neīstajā vietā – kā divu naidīgu kara nometņu pārstāvjiem. Otrs autors, kuru daudzi varbūt atcerēsies pēc savdabīgās melnbaltās īsfilmas “Attack of the Robots from Nebula-5”, kura 2009.gadā saņēma balvu vienā no ASV ietekmīgākajiem kino festivāliem – Sandensā, ir Čema Garsija Ibarra, kurš šogad festivāla “2ANNAS” starptautiskajā konkursā piedalās ar īsfilmu “Protoparticles”. Tematiski šī īsfilma ļoti tuva pagājušā gada darbam – jauns vīrietis ir pārliecināts, ka piedalījies kosmosa eksperimentā, taču šoreiz tā nevis piedāvā ieskatu kāda netipiska indivīda fantāzijā, bet eksperimentē ar skatītāju, neatklājot, vai filmā atspoguļotais stāsts būtu jāuztver kā kāda fantāzijas auglis, kā apsēstība, bailes no neesošā, varbūt garīga slimība, vai autors to veidojis kā zinātniskās fantastikas filmu, kas izliekas par patiesību. Līdz ar to katrs skatītājs ir sava skatu punkta noteicējs un filmas gaitā drīkst šaubīties par savu izvēli. Ar to arī iezīmīgs eksperimentālais kino, ka nesniedz gatavas atbildes, bet veicina kino uztvērēja emocionālos un racionālos meklējumus.
2ANNAS 2013 APBALVOTĀS FILMAS Vairāk » FESTIVĀLA 2013 PROGRAMMA Vairāk » BALTIC PITCHING FORUM 2013 Vairāk »