Lēne Berga

Trešdiena, 23. oktobris, Kino Bize, 19:30 – 20:45 


/ Lene Berg /

(1965, Norvēģija)


kopfkino.skaidraaks_1.jpg
 

Programmā: Kopfkino, dokumentāla / eksperimentāla, 2012, 75 min

 

Apraksts: Laura Lizuma

Sarunas par mākslu un tās, kuras vieno profesionālas reālijas, allaž līdzinās kolektīvam psiholoģijas seansam, kur, runā ko vēlies, viss tikpat paliek iesprostots paša galvā un, kaut arī centīgi izteikts vārdos un ilustrēts tēlos, tikai šķietami kļūst par daļu kopējā apziņas plūsmā. Tajā droši var pasmelties tie, kam nav vairs ko teikt. Šīs sarunas acu vai ekrāna priekšā atbruņo klišejas, kurās stāstām, rāmjus, kas nosargā piederību vienai vai otrai cilvēku sugai, un iedomāto horizontu – galdu, kas funkcionē kā robeža, kas šķir mūs un viņus, vienlaikus sadalot augšputiecoša prāta un zemgalda tieksmju dimensijas. Galda galos pa pārītim rātnu suņu, kas ne vien sargā sarunas mieru un aprij tās zemē kritušās paliekas, bet, ik reizi pārslīdot kadram, iezīmē humāno robežu, aiz kuras filma vairs nenotiek.

Kopfkino, kā paredzēts, notiek galvā, nevis uz audekla. Un tikai iespējams, ka tā ir sievietes galva, kurā no astoņiem tipāžu skatpunktiem rādītas sievišķās alkas - vienlaikus pakļaut un atdoties. Iespējams, tā ir Lēne Berga, kas sarunas galdā ceļ kino, ko ķidāt, grozīt un graizīt, līdz atrast tam vietu daiļajās mākslās un veidu, kā to baudkāri sagremot. Caur svešas pieredzes stāstiem, virpinot iekāres cirtas, lēdiju diskurss raisa domas par to, cik lielā mērā kaut kas maz ir īsts, līdz seansa beigās prāts top gluds kā sarkanā lateksā iespīlēts augšstilbs.  


Režisores komentārs

Kopfkino nav dokumentālais kino, tā nav arī spēlfilma. Tie ir dažādi uzkrāti stāsti par pasauli, kas grozās ap seksualitāti un varu un kurā pieaugušie spēlējas pa īstam. Kopfkino ir par stāsta inscenējumu, vienlaikus saprotot, ka teatrāli un izdomāti elementi var radīt autentiskuma pamatu gan kino, gan ārpus tā. Skatoties šo filmu, skatītājs nevar būt drošs par to, vai šie sieviešu stāsti ir īsti. Ievietojot sievietes teatrālā un izdomātā rāmī, es gribēju uzsvērt, ka viņas nav upuri, bet gan izpildītājas. Tas, ka viņas runā, ēd un domā, ģērbtas kā seksuālas klišejas, izgaismo zināmu sarežģījumu. Viņas ir vienlīdz subjekti un objekti, varenas un nespēcīgas, valdītājas un vergi, pasīvas un aktīvas. (Turklāt viena no māksliniecēm ir aktrise, kurai nav personīgas pieredzes sadomazohismā.)

Filmas uzņemšanas laukums ir divdimensionāla kolāža, kurā nesaskanīgi elementi ir novietoti vienā kadrā/attēlā, lai radītu sirreālu un neparastu atmosfēru. Es atļāvu kamerai nepārtraukti pārvietoties tās pašas tempā, lai izvairītos no paredzama rezultāta. Autonomā kameras kustība filmai piešķir ļoti īpašu ritmu un rada plūsmu starp dažādajiem stāstiem un sarunām.
(Lēne Berga)