Šantala Akermane

Pirmdiena, 21. oktobris, KSuns, 18:00

 

Chantal Akerman /

(1950, Beļģija) 

Jeanne_Dielman__23_Quai_du_Commerce.jpg

 

ProgrammāJeanne Dielman, 23, Quai du Commerce, 1080 Bruxelles / Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080, Brisele, 1975, 201', 35 mm 


Apraksts: Līva Pētersone

Feminisma teorijām mākslā un Šantalas Akermanes vārdam vajadzētu būt sinonīmiem. Šantala Akermane, līdzās brāļiem Dardēniem (Dardenne), ir ne vien Beļģijas pazīstamākā kinorežisore, bet arī viena no visu laiku izcilākajiem režisoriem avangarda kino pasaulē. Viņas darbus varbūt vislabāk raksturo slavenais 20. gs. sešdesmito gadu Rietumu sociālās revolūcijas sauklis “personiskais ir politiskais”, jo kino viņu interesē tieši tas. 

Iespējams, šī festivāla fokuss – Sieviete: mājsaimniece, avangardiste, prostitūta – dzima tieši Akermanes slavenākā un provokatīvākā darba ietekmē: Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080, Brisele. Filma ir formāls eksperiments, politisks traktāts, feminisma manifests, klusais sprādziens, trīs ar pusi stundu garš skatītāja pacietības pārbaudījums un jaunus noteikumus kino diktējošs meistardarbs, kura tapšanas brīdī autorei bija 25 gadi. 

Filmas centrālais personāžs Žanna (Delfīne Seiriga/Delphine Seyrig, Alana Renē Pērn Marienbādē seja) ir beļģu sīkburžuāzijas mājsaimniece, kura dienas vada mizojot kartupeļus, klapējot gaļu, mazgājot traukus, iepērkoties, slaukot putekļus, adot, tīrot sava dēla kurpes un.. nodarbojoties ar prostitūciju. Taču piepeši viņas līdz neirozei stingri kontrolētās, ritualizētās ikdienas darbības sāk kļūt arvien nesakarīgākas un lēni, bet nenovēršami tuvojas šokējošam finālam. 

Filma ir kluss, bet iedarbīgs protests, turklāt - divos veidos – kā mākslas darba forma (estētika) un kā saturs (politika). Režisore pretojas tradicionālajai kino valodai klasiskajā stāsta-naratīva izpratnē, rādot ar statisku kameru filmētus vissīkākos un garlaicīgākos ikdienas virtuves darbus to īstajā ilgstamībā, izvairoties no action Holivudas izpratnē un skatītājus padarot par līdzdalīgiem šajās absurdajās darbībās. Papildus tam šīs darbības, filmas saturs, ir eksplozīvs protests pret patriarhālo kultūru, kurā sieviete ne tikai bez ierunām pieņem sabiedrības iedalīto lomu, bet arī labprātīgi iesloga sevi vēl vairāk, darbojas kā automatizēta bezjūtu mašīna, funkcionējot kā kapitālisma skrūvīte algoritmā sieviete-mūžīgā aprūpētāja. 

Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080, Brisele, kā piemērs, arī ļauj uzskaitīt Akermanes paraugus kino avangardā - Maiklu Snovu, Jonas Mekas, Endiju Vorholu, tāpat redzamas sasauces ar Luisa Bunjuela Dienas skaistuli, kurā Katrīnas Denēvas galvenā varone, ikdienā cienījama sieviete, strādā publiskajā namā. Filma atgādina arī amerikāņu modernisma klasiķa Edvarda Hopera eksistenciālās vientulības un aukstās gaismas piesātinātu gleznu. 

Filma jāredz divu iemeslu dēļ – tā ir avangarda kino viena no zīmīgākajām lappusēm, un, par spīti tam, ka ir spēcīgs laikmeta dokuments, tās Centrālā Problēma nebūt nav atrisināta.